Pēc zinātnieku domām, laika brīvību nosakot trīs sekojoši kritēriji, kas manuprāt, viegli piemērojami arī mākslai: tā pieredze ir gara stāvoklis; tajā ir jānonāk brīvprātīgi; tai jābūt iekšēji un pašpietiekami motivējošai. Varbūt tieši šīs plūstošās robežas starp mākslu un ikdienu, ikdienu un ārkārtējo, iztēli un esošo ir piesaistījušas Armīna Ozoliņa uzmanību. Mākslinieka darbi atklājas kustībā, laika un telpas izmaiņās, robežās starp redzamo un slēpto, skatupunkta maiņā. Izstāde “Brīvais laiks” šķiet piedāvā virkni darbu - atslēgu un instrumentu, kuri palīdz nonākt paralēlā brīvā laika, ilūziju un personiskas laimes un nerealizējamu vēlmju aizspogulijā vai tai tuvā gara stāvoklī.

According to science, leisure is defined by three criteria, which, in my opinion, are also easily adapted to art: it is experienced as a state of mind; it has to be entered voluntarily; it has to be internally and self-sufficiently motivating. Perhaps it is these fluid boundaries between art and everyday life, mundaneness and exceptionality, imagination and reality that have captured Armīns Ozoliņš’s attention. The artist’s works are revealed in movement, shifts in time and space, boundaries between what is apparent and what is concealed, changes of perspective. His exhibition “Free Time” offers a number of works – keys and tools which help us to be transported into a parallel looking-glass world of leisure, illusion, personal happiness and unrealisable wishes, or a state of mind close to it.

Māra Traumane
Tulkojums/Translation - Līva Ozola